Kompulsīvā spēle ir progresējoša slimība, ko nevar izārstēt, taču var apturēt. Pirms atnākšanas uz Anonīmajiem Spēlmaņiem daudzi kompulsīvie spēlmaņi uzskatījuši sevi par morāli vājiem vai reizēm vienkārši par “ne īsti labiem”. Anonīmie Spēlmaņi uzskata, ka kompulsīvie spēlmaņi ir patiesi slimi cilvēki, kas var atveseļoties, ja tie ar pilnu atdevi sekos vienkāršai programmai, kas sekmīgi palīdzējusi tūkstošiem vīriešu un sieviešu ar kompulsīvās spēles problēmām.

Kompulsīvajam spēlmanim jābūt gatavam pieņemt faktu, ka viņš ir progresējošas slimības varā un ka viņam ir vēlēšanās izveseļoties. Mūsu pieredze rāda, ka Anonīmo Spēlmaņu programma vienmēr darbojas katram, kas vēlas pārtraukt spēlēšanu. Taču tā nedarbosies nevienam, kas tieši un bez izvairīšanās neatzīs ar savu slimību saistītos faktus.

Tikai jūs pats varat to izlemt. Vairums ļaužu vēršas pie Anonīmajiem Spēlmaņiem, kad tie ir gatavi atzīt, ka spēle tos ir ievilkusi. Tāpat Anonīmajos Spēlmaņos par kompulsīvu spēlmani atzīst katru, kam spēlēšana radījusi pieaugošas un ilgstošas problēmas kādā no dzīves jomām.
Daudzi Anonīmo Spēlmaņu biedri ir piedzīvojoši šausminošus pārdzīvojumus pirms bija gatavi pieņemt palīdzību. Citi saskārušies ar lēnu, nemanāmu sabrukumu, kas galu galā lika tiem atzīt savu sakāvi.

Nē. Pirmā likme spēlmanim ir kā pirmā glāzīte alkoholiķim. Agri vai vēlu viņš atgriezīsies vecajā postošajā atkarībā. Tikko kāds ir pārkāpis neredzamajai līnijai, kas šķir no bezatbildīgas nekontrolētas spēles, tā viņam, šķiet, nav lemts atgūt kontroli. Pēc vairāku mēnešu atturēšanās daži no mūsu biedriem ir mēģinājuši eksperimentēt ar zemām likmēm, šādiem eksperimentiem vienmēr bijuši postoši rezultāti. Vecā apsēstība neizbēgami atgriezās. Mūsu – Anonīmo Spēlmaņu pieredze norāda uz šādām alternatīvām: spēlēt, riskējot piedzīvot pieaugošu sabrukumu, vai nespēlēt un izstrādāt labāku dzīves veidu.

Mēs ticam, ka vairums cilvēku,ja vien viņi būs godīgi, atzīsies savā nespējā atrisināt kādas problēmas. Kas attiecas uz spēlēšanu, mums ir zināmi daudzi spēlmaņi, kas spējuši atturēties no spēles ilgu laiku, bet, zaudējot modrību un sakrītot noteiktiem apstākļiem, viņi sāka spēlēt, nedomājot par iespējamām sekām. Vienīgi gribasspēka radītā aizsardzība, uz ko viņi paļāvās, piekāpās kādam nenozīmīgam iemeslam uzlikt likmi. Mēs esam sapratuši, ka gribasspēks un paļaušanās tikai uz sevi nepalīdzēs šādos prāta aptumsuma brīžos, bet stingra garīgo principu ievērošana, šķiet, atrisina mūsu problēmas. Vairums no mums uzskata, ka, lai mēs stiprinātu vēlēšanos atturēties no spēles, ir nepieciešama ticība kādam par mums stiprākam spēkam.

Nē. Šo cilvēku radi un draugi dažkārt ir mums lūguši aizlikt kādu vārdu, bet tas nekad nav nostrādājis. Patiesībā mēs dažreiz jutām, ka aizkavējam šādu biedru iespējamo atveseļošanos, sniedzot viņiem šo nelūgto uzmanību. Tas viss atgriežas pie pamatprincipa, ka pirms mēs vēršamies pie spēlmaņa, viņam vai viņai ir jāgrib palīdzība.

Jā. Kompulsīvie spēlmaņi, kas pievienojušies Anonīmajiem Spēlmaņiem, mums teikuši, ka, kaut arī spēlēšanas pārmērības bijušas periodiskas, arī laika posmos starp tām viņi nav spējuši konstruktīvi domāt. Šiem laika posmiem raksturīga bijusi nervozitāte, aizkaitināmība, neapmierinātība, neizlēmība un personisko attiecību sabrukums. Šie paši ļaudis secinājuši, ka Anonīmo Spēlmaņu programma ir atbilde kā novērst rakstura nepilnības un rast ceļu uz morālu attīstību viņu dzīvē. SPĒLE kompulsīvajam spēlmanim definējama šādi: jebkuras derības vai likme savā vai cita labā, vienalga uz naudu vai bez, vienalga cik nenozīmīga vai mazsvarīga, kur iznākums ir atkarīgs no nejaušības vai “meistarības”, uzskatāma par spēli.

Lielākā daļa cilvēku, kad viņi vērsās pie Anonīmajiem Spēlmaņiem, jau bija izveidojuši pilnasinīga spēlmaņa reputāciju. Viņu spēlēšana parasti nebija rūpīgi glabāts noslēpums. Šādā situācijā būtu neparasti, ja labās ziņas par viņu atturēšanos no spēles neizraisītu nekādus komentārus. Tomēr tiesības atklāt citiem par piederību Anonīmajiem Spēlmaņiem ir tikai pašiem biedriem, katram par sevi personīgi. Pat šādā gadījumā tas būtu jādara tādā veidā, kas neradīs grūtības Anonīmajiem Spēlmaņiem kā sadraudzībai.